Stūrgalvība Pēc Pieprasījuma – Kā, Ar Mentālo Noturību, Pārspēt Iekšējos Dēmonus

Stūrgalvība Pēc Pieprasījuma – Kā, Ar Mentālo Noturību, Pārspēt Iekšējos Dēmonus

Izžuvušas ceļu locītavas un pēdas, tik saspiestas, ka zoli veido kauli. Tās ir lietas, kas veido mirkļa iespaidu, ejot no Kolkas līdz Dubultiem. Uz pēdām spiež ne tikai savs un somas svars, bet arī apziņa, ka priekšā ir vēl vairāk visa, kas man jau apnicis.

Augstāk redzamais video ir no manas viesošanās Kolka – Dubulti pārgājiena stāstu vakarā, kurā dalījos ar padomiem, kas man 2015. gadā palīdzēja pārciest šo, simtu trīsdesmit sešu kilometru garo un piecdesmit četras stundas ilgo pārgājienu. Liela daļa no pārbaudījuma ir iekšēja mentālā spēle un gājiens deva iespēju, smagos apstākļos, pārbaudīt mentālās izturības trikus, ko biju izmantojis ikdienā.

Video pirmajā pusē koncentrējos uz mentālo spēli, otrajā daļā dalos ar praktiskiem padomiem, kas noderēs tiem, kas plāno iet pārgājienā, bet arī, ja neplāno tajā doties, iesaku skatīties līdz beigām, jo noslēgumā ir stāsts par Kolka – Dubulti fotofinišu, kas sasmīdināja publiku. Un vispār, iesaku doties pārgājienā!

Lielu daļu no mentālās izturības trikiem aizguvu no Mark Divine, kurš ir izbijis Navy SEAL. Lai par tādu kļūtu ir jāiziet cauri pus gadu ilgai apmācībai, kas noslēdzas ar Hell Week, jeb sešas dienas ilgu, nepārtrauktu treniņu, kura laikā kandidāti guļ četras stundas. Mark Divine šo treniņu izgāja kā labākais savā grupā un tagad, papildus fiziskai sagatavošanai, māca arī mentālo noturību parastiem cilvēkiem. Smagākais izaicinājums un vienlaicīgi apmācība, ko viņš piedāvā, ir Kokoro Camp, kas ir piecdesmit stundu ilgs, nepārtraukts treniņš ar fiziskiem un mentāliem pārbaudījumiem.

Šajā rakstā apkopoju viņa mentālās noturības paņēmienus, ko stāstu video un pielieku vēl dažas detaļas, ko neminēju runā.

Brīžos kad kļūst smagi pārvarēt izaicinājumus kā pārgājieni, darba projekti, sporta sacensības vai jebko citu, ko ir grūti, bet svarīgi, izdarīt līdz galam, pirmais instinkts ir vairāk censties, jeb forsēt. Manā pieredzē, šāda forsēšana uz brīdi iedvesmo un palīdz tikt cauri pirmajai barjerai, bet iedvesma ātri pāriet un turpmākie šķēršļi jārisina citos veidos.

Simtu trīsdesmit seši kilometri izklausās pēc gara pārgājiena un kādam kā es, kurš ikdienā neiet pārgājienos, tā tiešām ir gara distance, ko soļot. Stāvot uz starta līnijas un domājot par to, ka priekšā ir simtu trīsdesmit seši kilometri rodas sajūta, ka uz somas plecu lentām turu pasaules smagumu. Tāpat kā ikdienas darbos – ja uzsāc projektu, kura izpilde aizņems vairākus mēnešus vai gadus, ir nogurdinoši domāt par visu darbu kā vienu kopumu. Tādēļ lielais mērķis jāsadala mazos mērķos. Gājienā regulāri izvēlējos kādu tālu punktu, ko varēju saskatīt un to nospraudu kā nākamo mērķi. Katru reizi kad sasniedzu šo mazo mērķi, pie sevis nosvinēju uzvaru. Tādā veidā, brīžos kad gribēju padoties, varēju sev atgādināt, ka esmu jau iekrājis daudz uzvaras un, ja tagad atmestu visam ar roku, atmestu arī visu, ko līdz šim esmu paveicis. Ja es būtu izvēlējies tikai vienu gala mērķi, proti Dubultus, tad vienīgais brīdis, kurā varētu teikt, ka esmu kaut ko sasniedzis būtu Dubulti un visos smagajos brīžos starp Kolku un Dubultiem nebūtu varējis smelties motivāciju no apziņas, ka nevaru izniekot jau paveikto.

Viena no pirmajām lietām, kas notiek kad progresēt paliek grūti, ir iekšējā pērtiķa prāta, jeb monkey mind aktivizēšanās. Darba ikdienā tas ir brīdis, kad sāku domāt par to, cik grūts vai šķietami bezjēdzīgs ir uzdevums, ko pildu. Pārgājienā tās bija pārdomas par to cik nomīdītas pēdas vai sāpīgas tulznas. Pērtiķa prāta ieslēgšanās ir tik automātiska, ka to ir grūti pamanīt un pērtiķa prāts atnāk tikpat nemanāmi kā parasta aizdomāšanās, ko katrs esam piedzīvojuši ejot pa ielu. Par spīti tam, ka pērtiķa īdēšana sākas un turpinās neapzināti, tā tik un tā izsūc enerģiju, tādēļ pirmais solis ir iemācīties to atpazīt. Man tā atpazīšanā ļoti palīdz regulāra meditēšana, jo meditējot iemācos pamanīt emocijas, sajūtas un domas, kas veido manu uztveri – tajā skaitā pērtiķa prātu. Tādēļ mans pirmais solis ceļā uz mentālās noturības veicināšanu ir regulāra meditēšana.

Tāpat kā jebkurai mentālai darbībai, pērtiķa prātam vajadzīga brīva smadzeņu kapacitāte, ko izmantot. Ja prāts ir nodarbināts ar performēšanu intensīvās sacensībās, piemēram, brīdī kad jāpārvar augsta siena Stirpo skrējienā, visu mentālo kapacitāti aizņem domas par to, kā nenokrist, un nav laika domāt par to, cik ļoti tagad gribās būt siltā vannā. Kolka – Dubulti pārgājiena mentālais izaicinājums veidojas no tā, ka pārgājiens ilgstoši ir nepatīkams, bet nav intensīvs. Līdz ar to, prātā paliek daudz vietas domām par notiekošo un šīs domas bieži ir negatīvas. Tādēļ, lai apklusinātu pērtiķi, es pievēršu uzmanību elpošanai. Es to daru vai nu koncentrējoties uz nāsīm un vieglo kutēšanu, ko izraisa vēja skriešana tām cauri, vai uz krūškurvja pacelšanos pie ielpas un nolaišanos pie izelpas. Līdz ko visu uzmanību aizņem elpošana, prātā nekam citam nepietiek vieta, arī ne pērtiķim.

Kad pērtiķis ir apzināts un izstumts no apziņas ar elpošanu, pērtiķi var aizvietot ar pozitīvu iekšējo monologu. Man, pārgājiena laikā, bija mantra: “Esmu šeit, lai aizietu līdz galam. Viss kas pastāv ir manas uzvaras fakts.” Tas bija teikums, ko galvā dzinu pa riņķi katru reizi kad dabiskās pārdomas sliecās uz visu negatīvo, ko tobrīd pārdzīvoju. Ja man bija grūti paiet, jo biju noguris, pērtiķis gribēja teikt: “Sāp kājas, nevajadzēja vispār piedalīties, jo vēl nedēļu nevarēšu staigāt”, bet varēju pērtiķi aizstāt ar: “Esmu šeit, lai aizietu līdz galam. Viss kas pastāv ir manas uzvaras fakts.”, ja bija grūti saņemties celties kājās pēc kārtējās desmit minūšu pauzes, teicu: “Esmu šeit, lai aizietu līdz galam. Viss kas pastāv ir manas uzvaras fakts.”. Šo frāzi izmantoju arī brīžos kad viss gāja labi un virzījos uz priekšu autopilotā, mantras atgādināšana tikai virzīja mani uz priekšu vēl vairāk.

Ir svarīgi jau pirms pārbaudījuma sākuma izdomāt, kas būs mans pozitīvais iekšējais monologs, lai tā darbināšana kļūst refleksīva. Smagā brīdī, kad domas virzās tikai uz nogurumu, tulznām un vispārējo besi, vēl izdomāt, ko pozitīvu, lai sev stāsta ir kā mācīties cīnīties cīņas laikā – pietrūkst atelpas brīža labāka paņēmiena atrašanai, jo visu mentālo kapacitāti aizņem centieni netikt sakautam (forsēšana).

Labs veids, kā izdomāt savu pozitīvo iekšējo monologu, ir vaicāt sev “Kādēļ es to daru?”. Mark Divine, visiem Kokoro camp dalībniekiem, pasākuma sākumā, liek rakstīt eseju par to, kādēļ viņi piedalās nepārtrauktā piecdesmit stundu ilgā pārbaudījumā, kurā viņiem būs jānosalst un jānogurst. Sliktas atbildes, ko Marks ir saņēmis ir no divdesmitgadīgiem hormon-galvām, kuri saka aptuveni šo: “Esmu krutākais džeks rajonā un gribu visiem parādīt, cik kruts es esmu, lai neviens to vairs neapšauba!”. Bet ir arī citas atbildes. Pieauguši cilvēki mēdz teikt, ko šādu: “Es piedalos, jo man ir divi bērni un gribu viņiem parādīt, ka viņu tēvs var pārciest grūtības un vienmēr spēs par viņiem parūpēties.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *