Browsed by
Birka: Strādāšana

25/7 – Produktivitātes Padomi Pie Kuriem Atkārtoti Atgriežos

25/7 – Produktivitātes Padomi Pie Kuriem Atkārtoti Atgriežos

By Nikodem Nijaki (Own work) [CC BY-SA 3.0 (https://creativecommons.org/licenses/by-sa/3.0)], via Wikimedia CommonsAttēls: Nikodem Nijaki

Ja visi produktivitātes padomi, ko regulāri lietoju būtu jādestilē vienā frāzē, tā būtu: Vairāk sūdzies par laika trūkumu. Saglabā možumu, mazini mentālo noslodzi un vienmēr dari tikai vienu lietu vienā laikā. Mēs visi esam mēģinājuši darīt vairākas lietas vienlaicīgi un noteikti neesmu vienīgais kas pamana cik neproduktīvi un nepatīkami tas ir. It kā dzīvot ar nepārtraukti novērstu uzmanību, pastāvīgi pārbaudot visas sociālo tīklu notifikācijas, kuras atjaunojas ātrāk kā iespējams tās izlasīt.

Manuprāt, produktīvs darbs (un labsajūta) sākas ar ilgtspējīgu možuma noturēšanu, tādēļ možumu uztveru kā resursu, ko pārvaldīt. Es to iedomājos uz skalas no mīnus desmit līdz desmit. Mīnus desmit te apzīmē pilnīgu bezspēku un enerģijas trūkumu. To sajūtu kāda rodas kad esi sasirdzis ar gripu un kļūsti arvien gurdenāks pat guļot gultā. Skalas otrs gals, plus desmit, apzīmē sajūtu brīdī kad Tev uzbrūk nikns suns no kura jābēg. Tas ir brīdis kad liekas, ka vari performēt ar maksimālu piepūli un nekad nenogurt. Šīs abas ir galējības un nekad nepastāv ilgtermiņā. Viduspunkts, nulle, ir kaut kas, ko var uzturēt ilgi. Tā ir sajūta, kad pamodies sestdienas rītā un zini, ka līdz pirmdienai nekas nav jāpaspēj. Nav plānu izklaidēties un nav plānu lasīt vai nodoties hobijiem. Ir tikai neitrāla veģetēšana. Kad strādāju, turos līmenī ap divi vai trīs. Tā ir sajūta, ko ikdienā gūstu kad ģērbjos, izejot no mājas, lai paspētu uz autobusu, kuru gandrīz kavēju. Te apzinos, ka lietas ritēs pēc plāna tikai, ja tagad saņemšos un mazliet pasteigšos. Šādā stadijā parasti esmu pirmdienas rītā kad ierodos darbā. Tas ir možuma līmenis kas nāk automātiski. Māksla ir to noturēt līdz pirmdienas vakaram un nākamās četras dienas.

Es to kultivēju ar rīta rutīnu, kas iekļauj sevī sportošanu un kontrast dušu (trīsdesmit sekundes auksts ūdens, trīsdesmit sekundes silts un tā divas reizes). Rīta rutīna sniedz startu dienai un ieliek to apzināti izvēlētās sliedēs. Bez rīta rutīnas rīts mani nesagatavotu iemet dienas kņadā. Uzsveru, ka rutīnai jābūt apzināti izvēlētai un tai sevī jāiekļauj kāds centības elements. Reiz kādam draugam vaicāju vai viņam ir sava rutīna dienas sākumam un viņš atbildēja aptuveni: “Jā, es izdzeru kafiju un aizeju pasēdēt.” Tas neskaitās. Laba rīta rutīna nav lietas, ko darām automātiski, tās ir lietas, kuras jāizvēlas darīt apzināti.

Pēc rīta rutīnas mans možums saglabājas līdz aptuveni divpadsmitiem dienā. Šīs trīs možākās darba dienas stundas (no deviņiem līdz divpadsmitiem) veltu dienas darbiem, kuri prasa lielāko mentālo piepūli – darbam, kas rada jaunu vērtību, nevis tikai uztur esošo. Te ir jārisina mazas dilemmas, jāuzzina kaut kas jauns un jāspēj tas integrēt esošajos risinājumos un varbūt pat jāsaprot pati problēma, ko vispār mēģinu atrisināt. Te risinu visus jautājumus kuriem nav standarta atbilžu. Šajās pirmajās trīs stundās liekas, ka varēšu attiecīgo možumu un produktivitāti uzturēt visu dienu, pat negribās ņemt pārtraukumus un dažreiz šis možums kļūst par vieglu narkotiku un gribas to iespiest grīdā, klausoties agresīvu mūziku vai dzerot kafiju. Bet manā pieredzē tas pārslogo sistēmu. Ja pirmajās trīs darba stundās pārāk iespiežu grīdā, tad uz trijiem pēcpusdienā bākā nekas vairs nav palicis. Tādēļ, pat, ja pirmajās pāris stundās liekas, ka varēšu gasēt visu dienu, piespiežu sevi paņemt vismaz vienu 10 minūšu pauzi ik stundu. Un, ja dzeru kafiju, tad noteikti bez cukura, jo cukurs paceļ enerģiju uz divdesmit minūtēm, bet pēc tam atņem vairāk spēka kā iedeva.

Savu darba dienu sāku ar skatu kalendārā (nevis e-pastā!), lai atcerētos kas man šodien jāsatiek un pēc tam pierakstu trīs līdz piecas lietas, kuras šodien jāizdara. Iekļauju gan lietas, kuras vēlos darīt, gan tās, kuras nevēlos. Tīkamās lietas lieku sarakstā, lai varētu dot sev psiholoģisku apbalvojumu brīdī kad izvītroju padarītu darbu no darāmo darbu saraksta. Ja tur būtu tikai netīkamas lietas, tad, zinot sevi, ir liela iespēja, ka tās visas neizdarīšu un, ar laiku, katrs skats sarakstā radīs nepatīkamu neizdarīta mājasdarba sajūtu, turpretim, ja sarakstā ir arī lietas, ko vēlos izdarīt, es varu tās izdarīt un doties uz sarakstu tās izsvītrot un saņemt gandarījumu par padarīto.

Šis darbu saraksts attiecīgajā dienā ir mana Visuma centrs. Regulāri esmu pārsteigts par to, cik viegli iekrist darāmo sīkumu virpulī, kas mani aizrauj prom no dienas svarīgākajiem darbiem. Katru reizi kad pamanu, ka pārāk daudz ļauju sevi raustīt uz visām pusēm un atbildu uz tikko ienākušiem e-pastiem, ievelku dziļu elpu, apskatu sarakstu, izlemju kam ķeršos klāt nākamajam un izelpoju. Te arī atklājas iemesls, kādēļ svarīgo darbu sarakstā ir tikai trīs līdz piecas lietas. Es nevaru pietiekami ilgi aizturēt elpu, lai izlasītu vairāk rindu.

Ja esmu pieķēries vienam darbam, daru to tā, lai man vēlāk nav pie viņa jāatgriežas, jo katru reizi kad darba vidū atļaujos pārslēgties uz kaut ko citu, zinu, ka vēlāk, kad atkal atgriezīšos, man būs jāiegulda papildus spēks, lai atcerētos kur es paliku. Izdarīšana vienā piegājienā līdz galam, lai arī ne vienmēr sanāk, ir veids kā mazinu mentālo noslodzi. Bet tam ir arī emocionāls ieguvums. Reizēs kad nepieturos pie šīs disciplīnas un kādu darbu apmuļļāju, tad atzīmēju, kā neizdarītu un apņemos pie tā atgriezies, es pēc laika attopos, ka esmu izveidojis sarakstā nepadarīto darbu planktonu. Tie ir neizdarītie darbi, kurus nobīdu zemāk sarakstā ar katru jauno darbu, ko pievienoju saraksta augšgalā. Saraksta planktonam ir mistisks veids sevi apaudzēt ar psiholoģisku smagumu, kā rezultātā, jo ilgāk viņš tur sēž, jo mazāk man gribas tam ķerties klāt. Tādēļ, lai no tā izvairītos, darbus segmentēju tā, lai katru saraksta punktu varu izdarīt vienā piegājienā. Ja man nav sevi jānoslogo ar saņemšanos pieķerties vairākkārt atliktiem darbiem, tad man nav jāskrāpē planktons un esmu ietaupījis vēl vienu berzes punktu, kur var pazust mentālā enerģija.

Cits veids, ko bieži izmantoju mentālās noslodzes mazināšanai ir lēmumu iepriekšēja pieņemšana. Es aptuveni nojaušu kāda veida jautājumi man būs jārisina tuvākajās dienās un jau iepriekš izlemju uz kādām atbildēm sliekšos kad šie jautājumi uzpeldēs. Piemēram, šī raksta rakstīšanas laikā, darbā esmu pārejas posmā un man ir divas aktīvas e-pasta adreses. Es jau šobrīd esmu izlēmis kuru teikšu cilvēkiem kad viņi prasīs uz kuru rakstīt, lai ar mani sazinātos. Tādā veidā varu ietaupīt mentālo spēku gan sev, gan arī citiem, jo dodu konkrētu atbildi un nelieku viņiem tērēt spēku izvēles veikšanai, sakot: “Abas labas.”.

Ja organizēju kādu tikšanos, vienmēr rezervēju tai trīsdesmit minūtes. Manā pieredzē, ja tikšanās ilgst vairāk par pus stundu, neatkarīgi no tikšanās ilguma, produktīvas tāpat būs tikai trīsdesmit minūtes. Personīgi sev ieplānoju arī laiku pēc tikšanās, kurā veikšu darbus par, ko esam vienojušies tiekoties. Tādā veidā izmantoju inerci, ko ieguvu tiekoties, lai virzītu uz priekšu tikko izrunātās lietas un man nav vēlāk jāpatērē spēks, lai atcerētos, ko apsolīju izdarīt.

Dienas gaitā enerģijas kļūst arvien mazāk, tādēļ veltu laiku arī pauzēm, kurās sēžu dīvānā vai pufā (uz kura dažreiz aizmiegu) un, vismaz labajās dienās, šī pārtraukuma laikā nebakstu telefonu, jo telefona bakstīšana, lai arī izklaidējoša, tāpat ir mentālā noslodze. Pufā visbiežāk atlaižos pēc pusdienām un pusdienās cenšos ēst lēnām un nepārēsties, lai izvairītos no pēc-Ziemassvētku mielasta noguruma darba dienas vidū. Lēnāka ēšana arī ļauj prātam aizpeldēt no darbiem. Tādā veidā iegūstu skatu no malas, brīdī kad atkal atgriezīšos pie darāmā.

Dienas otrajā pusē, kad mentālā spēka ir mazāk pievēršu lielāku uzmanību veidam kā sēžu – ja esmu sašļucis krēslā tad jūtu kā šī poza kultivē miegainumu, tādēļ (vismaz labajās dienās) cenšos sēdēt ar taisnu muguru, viegli atspiestu pret krēsla atzveltni. Attiecībā uz pašiem darbiem – veicu administratīvus vai pasīvus darbus. Administratīvie ir tādi, kuru rezultātā uzturēšu esošo kārtību un jaunu vērtību neradu. Piemēram, atgādinu citiem, ko viņiem esmu palūdzis, izprintēju papīrus kas būs vajadzīgi vēlāk, pāreju pāri iekrātajām sarakstēm grupu čatos (kurās pārsteidzoši reti ir kaut kas svarīgs) vai lasu jomas jaunumus. Mēdzu darba dienas beigām atstāt arī vienkāršu darbu, ko varu paveikt izcili. Tādā veidā esmu dienu beidzis uz labas nots un varu iet mājās ar pacilājuma sajūtu.

Agrāk esmu pieļāvis kļūdu dienas nepatīkamāko darbu atlikt uz vakaru vai, vēl ļaunāk – uz nākamo dienu. Bet esmu sapratis, ka tā ir sliktākā lieta, ko darīt. Ja nepatīkamu darbu, kā grūtu zvanu vai garlaicīga datu un informācijas vākšanu atlieku uz dienas beigām tad apziņa par to, ka tas man ir vēl priekšā, mani nomāc visas dienas garumā un, ja šo darbu atlieku uz rītdienu tad ir vēl sliktāk, jo par šo darbu iedomāšos pat esot mājās un uz darbu došos negribīgi. Kā rezultātā ieradīšos demotivēts, kaut ko citu izdarīšu nepienācīgi un iekritīšu negatīvā spirālē. Grūtie darbi var paņemt ne tikai mentālu spēku, bet reizēm tie ir arī emocionāli nepatīkami, tādēļ tiem uzbrūku kad man ir visvairāk spēka – no rīta.

Ja visas šuves plīst un darbs jāņem uz mājām, jo ar darba laiku visam darbam laika nepietiek tad izgulēšanos ieplānoju kā daļu no strādāšanas. Tas nozīmē, ka es tiešām steidzos, pat strādājot no mājām, visu paspēt līdz 22:00. Es (atkal – vismaz labajās dienās) nesērfoju pa Youtube vai Facebook ar domu: “Ai, vēl taču visa nakts priekšā.”. Jo katra negulētā stunda atsauksies uz manu rītdienas produktivitāti un es atkal iekritīšu negatīvajā spirālē. Tādēļ, pat lielas darba slodzes brīžos, apzinos, ka izgulēšanās ir daļa no strādāšanas.

Dienas gaitā neizbēgami būs notikumi, kas izjauks iecerēto dienas plānu, tādēļ darbā (un dzīvē) rēķinos ar to, ka gandrīz vienmēr gandrīz viss noies greizi. Tam sagatavojos ieplānojot tukšu laiku, ko veltīt visam kas prasīs vairāk laika kā biju domājis, vai lietām, kuras nevarēju paredzēt. Tā ir buferzona, kas absorbē sadursmes.

Es reiz organizēju kādu semināru un pats tajā neplānoju būt klāt, jo bija jāvelta visi spēki ikdienas darbiem, kuru sakārtošanai tobrīd strādāju ārkārtas režīmā. Divas stundas pirms semināra, brīdī kad dzēsu ugunsgrēku ikdienas darbos, uzzināju, ka semināra pasniedzējs neieradīsies. Šādos brīžos kad jāpārslēdzas no viena ugunsgrēka uz otru, grūtākais ir atstāt vienu ugunsgrēku degam, kamēr dzēšu otru. Emocionāli ir liels spiediens abus dzēst vienlaicīgi tādēļ tajā brīdī atgādinu sev, ka vienā laikā kvalitatīvi spēju darīt tikai vienu lietu. Pat, ja tajā sekundē man būtu uzkritušas vēl piecas krīzes, es apzinātos, ka man jārisina tā, kura ir visvairāk lietām straumes augšgalā. Apziņa, ka vienā laikā spēju darīt tikai vienu lietu mani imunizē pret stresa pieaugumu gadījumā, ja krīze kļūst lielāka. Jo neatkarīgi no tā vai uzreiz jāatrisina trīs, piecas vai desmit lietas, es jebkurā gadījumā vienā laikā risināšu tikai vienu. Šaudīties no viena darba uz otru ir vissliktākais, ko tādos brīžos darīt. Paniska lēkāšana no viena pienākuma, zvana vai e-pasta, uz otru, kamēr elpa kļūst arvien seklāka un sakrājas krūškurvja augšgalā, ir pazīme, ka nekontrolēju savu laiku un ļauju citiem noteikt, kā tiks iztērēta mana uzmanība. Šie padomi, pie kuriem atkārtoti atgriežos, ir veids kā atgūstu kontroli pār saviem pūliņiem un panāku, ka lietas, kurām veltu savu uzmanību ir izvēlētas apzināti.